Mājdzemdības

Ir pagājis krietns laiciņš kopš mana pēdējā raksta, jo esam kļuvuši par vienu vairāk. Šoreiz vēlos pastāstīt par savu dzemdību pieredzi, jo varbūt kāda apsver domu par mājdzemdībām. Pirmās dzemdības man bija Stradiņu slimnīcā, jo tas bija netālu no mājām un tajā strādāja mana dakterīte. Kopumā par šo pieredzi es neko sliktu nevaru pateikt. Bija arī lietas, kas mani neapmierināja, bet šoreiz ne par tām. Toreiz ar savu foršo dakteri visu biju izrunājusi ko gribētu un ko ne. Arī vīrs zināja manas vēlmes, un es viņu piekodināju, ka nekādā gadījumā, lai neļauj man pārdomāt un prāta aptumsumā prasīt šprici. Es vēlējos pēc iespējas dabīgākas dzemdības. Pirms dzemdībām biju izlasījusi grāmatu “Gaidības un radības ar prieku” un zināju ko vēlos. Jau toreiz man bija prātā doma par mājdzemdībām, bet kaut kā līdz galam nevarēju izlemt. Viss notika ļoti labi un tā kā tam jānotiek, tāpēc gaidot otro bērniņu atkal iedomājos par dzemdībām mājās. Protams atkal galvā miljons domu par un pret, bailes utt. Ik pa laikam pie manis nāca informācija par šo tēmu un sapratu, ka vismaz aprunāties man jāaiziet, lai pēc tam nav sev jāpārmet, ka neesmu mēģinājusi.
Izlēmu, ka jāaprunājas ar vecmāti Astrīdu Milleri. Pēc tikšanās bija vairāk skaidrības par to visu un pārliecības par sevi un saviem spēkiem. Bija tikai jāizlemj jā vai nē. Kad palika mēnesis līdz noliktajam datumam, noslēdzu līgumu par mājdzemdībām. Un jutos ļoti priecīga, atlika tikai gaidīt, kad mazais izlems nākt pasaulē. Protams, jābūt lielam atbalstam no sava vīrieša, lai viss izdotos. Es ļoti priecājos, ka mans vīrs mani atbalstīja un bija par.
Kad pienāca ilgi gaidītā diena, es biju priecīga, ka man nav nekur jādodas un es atrodos sev zināmā vidē. Nav jākrāmē somas un jādomā vai ir paņemts viss, kas ir vajadzīgs. Tā kā mazulis par sevi sāka dot ziņu ļoti agri no rīta, tad es lēnā garā sāku tam gatavoties un vecmāti informēju tikai no rīta. No rīta paēdām visi brokastis, un pēc tam lielākais bērns aizgāja pavadīt laiku ar vecmammu. Ārā bija skaists saulains laiks. Kad vecmāte atbrauca, viss jau virzījās uz dzemdību pusi. Man bija tā vienreizējā iespēja būt divu vecmāšu klātbūtnē. Otra vecmāte Anda bija līdzi pieredzes iegūšanai mājdzemdībās. Lai atvieglotu sāpes, nolēmu ieiet siltā dušā un vannā, kas arī paātrināja procesu. Tad arī sapratu, kāds būtu labākais veids, lai satiktos ar mazo brīnumiņu. Vanna vairs nebija man aktuāla un teicu, lai tik nes to ķebli. Viss process bija nepiespiests, mierīgs. Vecmātes mani atbalstīja un iedrošināja. Un drīz vien bērniņš bija klāt. Tās kopējās sajūtas pat vārdiem nevar aprakstīt. Laime pilnīga. Un vēl sava vide, miers, blakus tikai sev mīļi cilvēki un vecmātes. Es ļoti priecājos par savu vecmātes izvēli un lēmumu dzemdēt mājās. Astrīda strādāja ļoti profesionāli, mierīgi un pārliecināti. Viens no iemesliem kāpēc viņu izvēlējos ir lielā pieredze. Un otrs – man bija ļoti svarīgi, lai man un vīram labi saderētu ar izvēlēto speciālistu. Pēc tikšanās mums šaubu nebija – abiem viņa patika. Abas vecmātes mani apčubināja un bija klāt, kad nepieciešams. Deva padomus un atbalstīja. Un aprūpēja mani kā mamma aprūpē savu bērnu. Esmu ļoti pateicīga par šo lielisko pieredzi abām vecmātēm Andai un Astrīdai. Lai gan dzemdības slimnīcā arī bija normālas, es noteikti vēlreiz izvēlētos dzemdēt mājās, ja mums Dievs dos vēl kādu bērniņu. Pēc šī piedzīvojuma es sapratu cik ļoti svarīgi ir ticēt saviem spēkiem, būt pārliecinātai par sevi, neietekmēties no apkārtējiem un ticēt savai intuīcijai.

Dažas dienas pirms dzemdībām nopirku Lindas Rozenbahas grāmatu “Dziedinošas dzemdības”, taču nemaz nepaspēju izlasīt. Bet esmu pārliecināta, ka šī grāmata būs tikpat laba kā pirmā.

Novēlu Jums visām būt pārliecinātām par sevi, stiprām savā lēmumā un lai ko Jūs izlemtu, Jums viss izdosies! 🙂

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

Powered by WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: